Pie Pasakas Ugunskura

Nāciet šurp, mīļie viesi, godātie viesi! Apsēdieties puslokā, uzasiniet ausis un klausieties pasaku par diviem brīnumputniem, tik brīnišķīgiem, ka nevienā valstī pasaulē labākus neatrast. Kas klausās – tam veselība, kas noklausās līdz galam – tam laime!

Reiz dzīvoja kādā skaistā pilsētā, kas celta abos plašās upes krastos, divi zvaigžņu skaitītāji. Un viņiem bija divi kaķi: viens rudais un viltīgais, otrs melnais un asprātīgais. Nekādas domas viņiem nebija ienest namā vēl kādu dzīvu radību, jo rudais bija greizsirdīgs, bet melnais – izcils mednieks, visu apkārtnes zvirbuļu un baložu šausmas.

Bet vienā jaukā dienā abi debesu burvji devās tālā ceļā – paskatīties, ko aizjūras tirgotāji atveduši no pasaules malas. Staigāja no bodītes uz bodīti, aplūkoja brīnumlietas, kādas vietējā zemē vēl nebija redzētas. Un ieraudzīja zelta korellu – skaistāku par visiem aizjūras putniem. Tā bija kā pati Ugunsputns: spalvas dzeltenas kā saule, vaigi oranži, un grezna spalvu kronis kā maza karaļa cepure rotāja galvu. Un kājiņā tai bija gredzens – ne zelta, bet smaragda.

Nevarēja zvaigžņu skaitītāji paiet garām. Tirgotājs, kas veda retumus no Trīsdesmitās karalistes, zvērēja, ka putns ir tēviņš un dziedās tā, ka pat Lakstīgala-Laupītājs apskaudīs. Viņi noticēja tirgotāja vārdiem.

Aizmirsuši, ka mājās gaida divi kaķi. Nebijās ne rudā-viltīgā, ne melnā-asprātīgā tuvuma. Atnesa mājās milzīgu būri un ielaida tajā brīnumputnu. Un nosauca to par Merkušu – par godu kādam aizjūras rokerim, kura balss bija tik spēcīga, ka pat vējš apklusa, lai klausītos.

Tā nodzīvoja nedēļu, otru – un sāka pamanīt dīvainības. Cilvēku valodu nemācījās, no rokām bēga. Tad zvaigžņu skaitītājiem iešāvās prātā: tirgotājs viņus apmānījis – būrī sēž nevis tēviņš, bet mātīte.

Tad viņi vērsās pie debesu mākslas – labākas gadu tūkstošos neviens nav izdomājis. Uzdeva jautājumu un uzmeta horāro karti…

25.11.2022 09:40 (GMT +2). RĪGA, LATVIJA.

Un ieraudzīja debesu burvji brīnumu: uz paša ascendentā stāvēja Merkurs – tik tiešām viņu pašu Merkuša. Viņi nemeklēja nelaimīgā sestā nama kungu, bet uzticējās debesu zīmēm, kas atbildēja skaidri un brīnišķīgi. Merkurs bija tas, kas satrauca viņu prātus – viņu zelta putns. Un redz: Merkurs ciešā savienojumā ar Venēru, sievišķo planētu. Tā viņi saprata – aizjūras tirgotājs no putniem neko nejēdz.

Turklāt Merkurs atradās Strēlnieka zīmes pirmajā, mežonīgajā pusē – ugunīgajā, holēriskajā, zirga pusē. Tāpēc viņu korella bija mežonīga: uz rokas nekāpa, šņāca, knābāja, cilvēku valodu neņēma pretī. Un zvaigžņu skaitītāji saprata: jāsamierinās ar šādu putnu karalieni. Ne velti taču viņi tā viņu nodēvēja – ārzemju rokeris taču bija Queen.

Bet, mīļie viesi, jūs varat pajautāt: «Bet ja Merkurs nebūtu ascendentā?»

Tad viņi būtu skatījušies sestā nama kungu. Tas pieder mūsu mazākajiem brāļiem – visiem dzīvniekiem, kas «mazāki par kazu», kā teica senie gudrie. Un tur valdītu Venēra, sievišķā planēta, arī Strēlnieka mežonīgajā pusē, cieši savienota ar Merkuru. Spriedums būtu tas pats.

Tomēr atbilde viņus neapbēdināja – pārāk mīļa bija kļuvusi zelta, stūrgalvīgā būtnīte. Un dzīvoja visi draudzīgi: kaķi – rudais-viltīgais un melnais-asprātīgais, korella ugunīgā un mežonīgā, un zvaigžņu skaitītāji. Un viņa dziedāja kā Fredijs Merkūrijs četrās oktāvās – pat līdz kaimiņu mājām aizskanēja.

Gāja dienas un mēneši, aizritēja gandrīz divi gadi. Iestājās silts rudens. Pamanīja debesu burvji, ka Merkuša noskumusi, balss vairs tāda pati, ar ilgošanos skatās pa logu uz brīvajiem putniem. Dziesmas kļuva skumjas. Tad viņi saprata: Merkušai vajag īstu draugu, vēl labāk – draudzeni. Jo katram vajag sirds draugu, ar ko dalīt prieku un bēdas un dziedāt brīnišķīgas dziesmas.

Atkal devās tālā ceļā – pēc cita putna no pasaules malas. Atrada bodīti, kur putnu vairāk nekā zvaigžņu debesīs: dažādu krāsu korellas, dižens žako, mazi viļņainie papagailīši un vēl visādas radības. Bet viņiem iepatikās maza pelēka korellīte – no pirmā acu uzmetiena pavisam neuzkrītoša.

Tomēr vairs neticēja tirgotājiem. Neticēja pat sudraba šķīvītīm ar ielejamu ābolīti. Atkal uzmeta karti un uzdeva jautājumu.

12.09.2024 15:22 (GMT +3). RĪGA, LATVIJA.

Un ieraudzīja: sestā nama virsotne stāv Vērša zīmē, to pārvalda vakarzvaigzne – spožā Venēra. Bet pati Venēra atrodas Svaros – gaisīgā, sangviniskā zīmē. Tātad pelēkā putnēna, lai arī pieticīga, ir gudra, sabiedriska, zinātkāra. Jo sangviniskās zīmes dod tieksmi uz draudzību un zināšanu kāri, nevis uguni kā viņu holēriskajai karalienei.

Ilgi nedomāja. Paņēma pelēko putnēnu līdzi – lai Merkušai būtu uzticama, dziedāt griboša draudzene.

Vārdu vēl neizdomāja – nolēma nesteigties. Ienesa mājās, iepazīstināja ar zelta karalieni. Pelēkā mazā, kā zvaigznes paredzēja, ātri iedzīvojās: visur bakstīja knābi, nevienam nebījās, gribēja draudzēties ar visiem. Bet dzeltenā karaliene sākumā skatījās šķību aci un neuzticīgi šņāca.

Gāja dienas un naktis, un pamanīja gudrie, ka pelēkā mazā īpaši interesējas par Merkušas smaragda gredzenu. Tad viņi atcerējās varoni no aizjūras pasakas «Gredzenu pavēlnieks» – to sauca Frodo, viņam bija jānes briesmīgais gredzens atpakaļ uz Likteņkalnu un tur jāiznīcina. Tā pelēko putnēnu nodēvēja par Frodušku.

Un tagad dzīvo visi lielā draudzē: zvaigžņu skaitītāji, kaķi – rudais-viltīgais un melnais-asprātīgais, un putni – karaliene Merkuša un Froduska, pelēkā un jautrā. Un viņas divas valdnieces tagad valda pār māju un pārspēj ar dziesmām visu balto pasauli, ka pats Fredijs Merkūrijs debesīs ieklausās un līdzi dzied.

Un te pasakai gals. Mēs tur bijām, medu baudījām, alu nedzērām. Saldumu baudījām, rūgtumu padzījām. Zirdziņu iekodinājām un mājup aizjozām. Kas klausījās – tam veselība! Kas noklausījās līdz galam – tam laime mūžam!

Abonēšana