Astroloģijas Manifests

Mūsdienu pilnīgā egoisma laikmetā, kas lielā mērā radies pēdējo divu gadsimtu tehnoloģiskā progresa dēļ, uz Zemes gandrīz nav palicis vietas, ko nav skārusi mūsdienu civilizācija, kas nes verdzību daudz sliktākā formā nekā tas, ko mēs novērojām pagātnē. Mūsu važas ir mainījušās. Tagad ne tik daudz mūsu rokas vai kājas cieš no dzelzs aproču smaguma, cik mūsu dvēseles, ieslodzītas neredzamās digitālās eiforijas važās, kas aizmieg domāšanu un sajūtas, un noliec galvas lejup – pašā matērijas bezdibenī. Cilvēka apziņa, kā nekad iepriekš, ir kļuvusi ierobežota, neskatoties uz neskaitāmajiem atklājumiem un jaunajām iespējām. Ne tik daudz zvaigznes un Kosmoss, Visuma un okeānu dziļumu noslēpumi, pazuduši un neizpētīti Zemes stūri – cik mazas ierīces telefonu, datoru vai planšetdatoru veidā ir kļuvušas mūsu interešu un ilgojumu Alfa un Omega. Tajās ietverts viss vairuma mūsdienu cilvēku pasaule. Acis arvien retāk skatās augšup un vairs nebrīnās par debess plašumu, saulrietu un saullēktu skaistumu, nakts mieru un tālo neizzināto pasauļu aicinājumu, kas slēpj sevī vilinošu noslēpumu. Mēs dodam priekšroku to visu redzēt ekrānā, nevis dzīvē, tādējādi apmierinot tikko uzliesmojušo, bet nepaguvušo uzliesmot liesmā, zināšanu dzirksteli. Līdzīgi komētai, tā lido cauri naktij, apgaismodama ar gaismas daļiņu, lai pēc mirkļa pazustu. Un mums tas der.

Tiklīdz filozofija pārvērtās prāta vingrošanā argumentos un spriedumos, pārdomās un pierādījumos, zaudējot savu sākotnējo mērķi – sevis un pasaules iepazīšanu, kā arī savas dabas maiņu saskaņā ar izvēlēto ideālu; tiklīdz reliģija pārstāja kalpot kā cilvēka apziņas ceļazvaigzne, kas ved dvēseli pie Dieva – uz skatuves iznāca zinātne, uzņemdama galveno lomu dzīves vadīšanā. Bet mūsdienu zinātne ir tikai ceļš matērijā, ne ārpus tās. Tā nerada sapni kļūt labākam. Jo mūsdienu zinātnē nav tās mūžīgās gaismas, kas vienīgā spēj piešķirt dzīvei jēgu. Izņemot tīri teorētiskus meklējumus atbildēm uz jautājumiem par materiālās dzīves rašanās, tā ir nodota tehnoloģiju attīstības, ģeopolitisko interešu un biznesa kalpošanā, nevis cilvēces morālajam, kultūras vai garīgajam progresam. Protams, ne visa un ne visur, bet lielākajā daļā.

Šķiet, robežas gandrīz izzudušas un iespēja saskarsmei starp cilvēkiem kļuvusi praktiski neierobežota, lielā mērā pateicoties interneta parādīšanai. Vai tas nav laiks kļūt tuvākiem un iegūt lielāku un labāku saprašanos vienam par otru, tādējādi tuvinot cilvēces Brālību, lai izprastu vienotību bezgalīgajā daudzveidībā? Diemžēl nē. Viss tas ir tikai ilūzija. Nav iespējams iegūt patiesu brīvību, paliekot aizspriedumu, iepriekšējas pārliecības un ierobežotu priekšstatu vergu. Pēdējie tikai ar lielāku spēku tiks pārraidīti pasaulē, vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēks palicis tas pats, ja tikai nav kļuvis sliktāks, kamēr viņa pašizpausmes līdzekļu skaits ir pieaudzis ģeometriskā progresijā. Pat ja šī pašizpausme ir morāles pagrimums un nezināšana.

Bezvadu saziņas un sakaru atklāšana uz elektromagnētisko viļņu pamata būtu jāradītu mums lielāka izpratne par cilvēka dabu, kas arī spēj būt šo pašu spēku vadītājs, līdzīgi kā satelītiem un antenām, bez jebkādiem citiem palīglīdzekļiem, izņemot pašu apziņu. Domu pārraide attālumā, skaņas, attēli un priekšmeti – viss tas ir cilvēka dabiskais potenciāls, kas iekļūst aiz redzamā robežām, okultajā un garīgajā sfērā. Tomēr par labu ārējai mākslīgumam mēs dodam priekšroku mazāk piepūlēties, zaudējot slinkumā savu dvēseli, kas pārāk bieži atstāj ķermeni ilgi pirms fiziskās nāves. Vienkāršā iemesla dēļ, ka dzīves jēga arvien vairāk un vairāk mums izslīd no rokām. Un mēs arvien dziļāk grimstam materiālisma purvā. Reliģija vairs nevaldīs tādu varu un autoritāti, kāda tai bija pagātnē, kā arī to gaismu, kas spīdēja tās dzimšanas brīdī. Biežāk tā ir dzīves sānu daļa, kāda svētdienas ietvars, bet nekādi ne dzīves jēga. Vismaz lielākajai daļai, kas uzturas garīgā strupceļā, no kura nav horizontāla izeja. Jo izeja atrodas ne pa labi vai pa kreisi, kā arī ne aizmugurē vai priekšā laikam, bet vienīgi un vienmēr – augšā un iekšā. Bet mēs dodam priekšroku materiālajam dziļumam.

Patiesas brīvības salas, uz kurām mēs varētu doties, lai atrastu ticību un cerību, kā labākā pasaulē, tā labākā cilvēcībā – labākā versijā pašiem sev – praktiski nav palikušas. Un lai gan brīvībai nav ģeogrāfiskas atrašanās vietas uz Zemes lodītes, uz Zemes joprojām ir vietas, vairāk piemērotas garīgi morālai attīstībai, salīdzinājumā ar lielāko daļu mūsdienu pilsētu attīstītās civilizācijās. Bet tomēr, patiesā brīvības atrašanās vieta – mūsos pašos, pašos slepenākajos mūsu sirds stūros, kur klusā gaidīšanā deg mūsu dvēseles liesma.

Jūs vaicāsiet, kāds tam visam sakars ar aстрологию, ar kuru mūs visus liktenis saistījis ar neatraujamām saitēm? Mūs – kas meklē atbildes debess spogulī, redzamajos neredzamās Providence simbolos. Mūs – kas cenšas ieraudzīt pašā ikdienišķākajā pirmatnējās patiesības starus. Mūs – kas redz Vienotā izpausmes dzīves traģēdijā un drāmā, tās pacēlumos un laimīgajos mirkļos: nāvē un dzimšanā, zaudējumos un ieguvumos. Vai tieši tas nav mūsu uzdevums kā aстрологiem? Ieraudzīt Visuaugstāko tajā, kas ir dzīve. Ieraudzīt jēgu tur, kur pārtrūkst pavedieni. Ieraudzīt likteņa rakstus – daļiņas tās bezgalīgās mozaīkas – pašā, no pirmā skatiena, neievērojamākajā. Un svētība, ja mēs varam kādam atvieglot nastu, dot padomu vai pasargāt no neatgriezeniska soļa. Ne tik daudz – teiks kāds. Vairāk nekā pietiek – atbildēsim mēs.

Varbūt mūsu acis ir vērstas uz ekrāniem, uz kuriem mēs redzam vārdus un jēgas, aстрологические карты un likteņus – bet mūsu dvēseles, kā un mūsu sirdis, vienmēr vērstas augšup, no kurienes nāk gan jēgas, gan pašas likteņi. Matērija nav mūsu šķērslis – pat matērija ar mītiem degošu zvaigžņu un jēgām pilnu planētu matērija. Mūsu acis iekļūst tālāk – tur, no kurienes izplūst pirmatnējā Gaisma, kas liek mums mācīties un izprast, kļūdīties un sasniegt, iekļūt un iegūt.

Aстрология vienmēr bijusi augstākā zinātne un lielākā no paredzēšanas mākslām. Tāda tā paliek arī šodien. Lai arī to rokās tur tie nedaudzie, kas veltī tai savas dzīves. Bet aiz atbildēm uz mūs satraucošiem jautājumiem, kā un aiz dzimšanas karšu slepenā likteņa plīvura – cilvēku, nāciju un valstu – slēpjas kaut kas daudz lielāks, ko katram no mums jāierauga pašam, pat jābūt pienākumam. Tā tikko acīm saskatāmā patiesība, kas ar gadiem vai nu pilnībā izgaist ikdienas jautājumu plūsmā, vai kļūst spožāka, apgaismodama ne tikai mūsu praksi, bet mūsu dzīvi. Patiesā aizraujošās laimes zvaigzne, vienīgi pateicoties kurai aстрологs var kļūt par to, par ko galu galā jāklūst katram no mums, agrāk vai vēlāk. Dzīvai, apzinīgai dvēselei. Daļiņai vienotā Okeāna, kas piepilda Kosmosu.

Aстрология nav tikai paredzēšanas māksla, bet dzīva Kosmosa spogulis, kurā mēs redzam robežas un bezgalību, likumsakarību un noslēpumu. Aстрологs nav tikai tas, kas lasa zvaigžņu zīmes. Viņš ir Klātbūtnes liecinieks laika kustībā. Liecinieks tam, ka pat nejaušībā slēpjas Providence, un pat sāpēs ir no augšas nolikta jēga. Mēs vērojam Dieva atbildi cilvēka dzīvē. Mēs tikai piedalāmies dvēseles dialogā ar likteni un dzīvi. Patiesais uzdevums nav paredzēšanā. Tas ir šīs aizmirstās jēgas atpazīšanā.

Lai pasaule aizmirst debesis, ja tāds ir tās izvēle. Bet mums uz to nav tiesību. Jo aстрология nav bēgšana no realitātes. Tā ir atgriešanās realitātē augstākā kārtībā, kur brīvība atklājas ne kā iluzoriska neatkarība, bet kā piederība. Mūžīgajam. Un ja kādreiz kāds no mums kļūs tuvāks tam, kas viņš ir savā būtībā – tad varbūt mūsu dzīve nebūs nodzīvota velti. Jo pat tūkstoši precīzu paredzējumu ir nekas salīdzinājumā ar to, uz ko mums galu galā jānonāk. Tikai tad liktenis pārstās būt noslēpums. Tikai tad mēs pārstāsim baidīties no nezināmā. Un tikai tad mēs sāksim patiesi Dzīvot.

Abonēšana